Mastīts govīm: cēloņi, simptomi, ārstēšana un profilakse

Mastīts ir piena dziedzera iekaisums. Iekaisumu var izraisīt, kā fiziskie faktori, piemēram, mehāniskā trauma, tā arī vides faktori. Caur pupa kanālu baktērijas iekļūst tesmenī un izdala toksīnus, kas bojā piena dziedzera audus, tādejādi izraisot iekaisumu, kas samazina piena ražošanu un tā kvalitāti. Pat atšķiršanas periodā govīm var attīstīties mastīts, bet visbiežāk tas ir sastopams pirmpiena govīm, bet var novērot arī vēlākas laktācijas govīm. Lai gan liela uzmanība tiek pievērsta mastīta slimības profilaksei, saimniecībās tas joprojām skaitās par galveno ekonomisko zaudējumu cēloni.

Govju mastītu parasti izraisa nelabvēlīgie vides faktori, dzīvnieku veselības problēmas vai nepilnības ganāmpulku pārvaldībā. Jāņem vērā slaukšanas iekārtu un dzīvnieku novietnes tīrību, uztura atbilstība, ginekoloģiskās problēmas, traumas un citi faktori. Tāpēc veiksmīgai mastīta profilaksei un kontrolei, būtu jāpievērš uzmanība gan slimības apkarošanai, gan saimniecības apsaimniekošanai.

Piena dziedzera iekaisums ir klīnisks (pamanāms) un subklīnisks (slēpts).

Klīniskais mastīts

Pirmās klīniskas pazīmes pie klīniskās formas mastīta ir skartā tesmeņa ceturkšņa vai vairāku ceturkšņu pupu sabiezēšana un pupu pagarināšanās. Ap skarto vietu lido mušas, izraisot kairinājumu, kas bieži liek govīm spert pa tesmeni. Tesmeņa temperatūras izmaiņas rada aizdomas par klīnisko mastītu. Skartais tesmeņa ceturksnis pietūkst, kļūst sarkans un sāpīgs. Šo iemeslu dēļ govis mazāk kustas, mainās to gaita. Rezultātā var veidoties nagu locītavu sastiepumi un dzīvnieki sāk klibot. Slimas govis izskatās nogurušas, zaudē svaru, tām ir paaugstināta ķermeņa temperatūra, var notikt spontānais aborts.

Klīniskais mastīts izpaužas kā: gļotu, recekļu un/vai asins izdalīšanas ar pienu. To var redzēt ar pirmajām piena strūklām traukā (parasti tiek izmantoti speciālie trauki). Mainās arī piena krāsa, kā arī palielinās somatisko šūnu skaits (pārbaudot pienu laboratorijā). Kā arī notiek citas izmaiņas pienā, elektrovadītspējā un koncentrācijā.

Klīniskais mastīts govīm tiek uzskatīts par vieglu, ja izmaiņas redzamas tikai pienā. Ja parādās arī citi simptomi, klīnisko mastītu var raksturot kā vidēji smagu vai smagu, atkarībā no tā smaguma pakāpes.

Subklīniskais mastīts

Ja pienam vizuāli šķiet normāla konsistence un krāsa, nav tesmeņa iekaisuma vai citu pazīmju, kas raksturīgas slimām govīm, un iekaisumu izraisa tikai piena sastāvā izmaiņas, stāvoklis tiek uzskatīts par subklīnisku mastītu. Piena govis pārbauda vismaz reizi mēnesī, 10-14 dienas pirms atšķiršanas un 8-10 dienas pēc atnešanās, lai noteiktu mastītu. Atšķiršanas periodā, jāuzrauga govju tesmenis un vispārējais veselības stāvoklis.

Galvenie piena marķieri subklīniskā mastīta diagnostikai ir somatisko šūnu skaita palielināšanās, elektriskās vadītspējas izmaiņas un laktozes koncentrācijas samazināšanās. Ar mastītu skartās govis nekavējoties identificē, novēro piena saturu un apjoma izmaiņas. Piena pamatsastāvdaļas tiek samazinātas par 5 līdz 15%, un izmanās olbaltumvielu un tauku saturs. Mūsdienīgas slaukšanas iekārtas arvien vairāk tiek aprīkotas ar “mini laboratorijām” jeb sistēmām, kas palīdz identificēt slimas govis un tādējādi atvieglo darbinieka darbu. Tā kā rezultāti tiek sniegti uzreiz, tad nav jāuztraucas par loģistiku vai paraugu ņemšanu, un ir mazāka iespējamība iegūt maldinošus rezultātus no nepietiekami savākta parauga vai citiem ietekmējošiem faktoriem, kas var būt lieliska alternatīva testiem, ko veic tradicionālajās laboratorijās. Tomēr ne visas šāda veida sistēmas ir viegli piemērojamas saimniecībām. Daudzas saimniecības nespēj pielāgot esošas iekārtas, jo tās var uzstādīt tikai uz konkrētām slaukšanas iekārtam, bet citām trūkst precizitātes un uzticamības.

Mastīts var palielināt izmaksas piensaimniekiem par 43%. Tiek lēsts, ka pašlaik mastīta radītie ekonomiskie zaudējumi var sasniegt ~185 EUR uz vienu dzīvnieku gadā un tas ir otrs biežākais govju veselības problēmu cēlonis.

Govju produktivitāte dienā samazinās par 25–35 procentiem, bet laktācijas laikā – par 10-15 procentiem, SŠS pienā ap 100 tūkst/ml. No slimas govs laktācijas laikā vidēji netiek iegūts ap 650 kg piena. Slimie dzīvnieki visu atlikušo mūžu ražo mazāk piena.

Visbiežāk zemnieku saimniecībās dominē subklīniskais mastīts. Tiek uzskatīts, ka subklīnisko mastītu dēļ piensaimniecībā zaudējumi var sasniegt līdz pat 70%. Lai apturētu slimības tālāko attīstību līdz klīniskam mastītam, ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk identificēt subklīnisko mastītu. To var efektīvi izdarīt ar modernu diagnostikas līdzekļu palīdzību.

SŠS noteikšana

Viens no populārākajiem testiem subklīniskā mastīta diagnosticēšanā ir somatisko šūnu skaita (SŠS) noteikšana pienā. SŠS, kas ir augstāks par 200 tūkst./ml ir galvenais rādītājs, kas liecina, ka govij jau ir mastīts. Šis tests ne vienmēr ir praktisks un ātrs, jo tam ir nepieciešams papildus aprīkojums un reaģenti. Personas kompetence, kura savāc paraugus un veic testu, parasti ir tieši tā/tas, kurš/kura nosaka, cik precīzi ir rezultāti. Kad paraugi tiek nosūtīti uz laboratoriju, testa rezultāti prasa zināmu laiku, palielinot zaudējumus, jo tiek zaudēts laiks, kas ļautu laicīgi uzsākt ārstēšanu. Komerciālie testi ļauj veikt testēšanu tieši saimniecībā. Pat ja šie testi ir samērā izplatīti, tie ne vienmēr ir iespējami, it īpaši lielās saimniecībās, kur katrs dzīvnieks ir jāpārbauda individuāli. Rezultātu precizitāte ir atkarīga no darbinieka centības un uzmanības, kas palielina darbaspēka izmaksas. Lai gan daži ražotāji ir izveidojuši automatizētas metodes somatisko šūnu identificēšanai pienā, ne visās iekārtās tās var izmantot. Lai gan šīs sistēmas ietaupa laiku darbiniekiem, jo tās novērš nepieciešamību pēc paraugu un rezultātu pārskatīšanu, tām ir nepieciešama arī lielāka uzmanība un reaģenti testēšanai.

Lielākā daļa SŠS noteikšanai pētījumi balstīti uz “Kalifornijas mastīta testa” metodoloģiju. Aktīvās virsmaktīvās vielas sadala pienā esošo šūnu kodolus, atbrīvo DNS un maina piena viskozitāti. Vēl viens rīks, ko bieži izmanto, ir indikators, kas maina piena krāsu, jo mainās piena pH. Komerciāliem testiem nelielo piena daudzumu no katra ceturkšņa slauc īpašos traukos ar reaģentu, un testa rezultātus pārbauda, lai redzētu, vai govīm ir mastīts, vai nav, vienlaikus ņemot vērā piena konsistences un krāsas izmaiņas.

Klīniskais mastīts, ko var ārēji novērot ar tesmeņa izmaiņām, piena sekrēcijas un dzīvnieka ķermeņa kondīcijas vispārēju pasliktināšanos, var rasties no nediagnosticēta vai neārstēta subklīniska mastīta. Pamatojoties uz slimības smaguma pakāpi un ierosinatāju, veterinārārsts ieteiks ārstēšanas kursu. Subklīniska mastīta gadījumā var pietikt ar vienkāršu ārstēšanu, tāpēc šādu govju pienu nav nepieciešams atdalīt un utilizēt. Tādejādi samazinot zaudējumus. Klīniskā mastīta ārstēšana parasti ietver antibiotiku, pretiekaisuma līdzekļu, citu speciālu preparātu un to kombināciju lietošanu. Tā rezultātā ir ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk atklāt slimību, jo tas ietekmēs nepieciešamo ārstēšanas veidu. Ārstēšanas efektivitāte atšķiršanas periodā ir vairākas reizes augstāka, nekā laktācijas laikā. Efektīvi būtu apstrādāt visus tesmeņa ceturkšņus ar īpaši sagatavotām, ilgstošas iedarbības zālēm, kas paredzētas cietstāvošu govju ārstēšanai.

Ārstēšana ar antibiotikām jāizmanto saskaņā ar noteiktiem principiem:

• Pirms pieņemt lēmumu par ārstēšanu, veterinārārstam ir jāizmeklē dzīvnieks.
• Pirms recepšu medikamenta izvēles ir svarīgi noteikt slimības ierosinātāju un pēc tam izvēlēties atbilstošus medikamentus.
• Antibiotikas izvēlei pamatā jābūt antibiogrammai.
• Ārstēšanu nevar pārtraukt priekšlaicīgi, parādoties pirmām uzlabošanas pazīmēm. Un vienu ārstēšanu nevar pēkšņi mainīt pret citu.

No praktiskā viedokļa mastītu pilnībā likvidēt no ganāmpulka nav iespējams, taču tā rašanos var samazināt līdz minimumam. Govis ar hronisku mastītu – mastīta infekcijas avots, kas apdraud visu ganāmpulku. Ieteicams nokaut govis:

• Kuras nevar izārstēt.
• Kuru tesmenis ir stipri bojāts.
• Kuras inficējās iepriekšējā laktācijā un nav atveseļojušās pēc ārstēšanas cietstāves periodā.
• Kuru tesmenis ir nokarens vai tesmeņa ceturkšņi ir cieti vai deformēti.
• Govis ar savainotiem pupu galiem.
• Govis, kurām laktācijas laikā 3 reizes bija klīnisks mastīts.

Visaptveroša profilakse ir būtiska, lai novērstu mastītu un nodrošinātu labu piena kvalitāti:

• Ja govs guļvietas, pakaišu vietas, grīdas segums, slaukšanas iekārtas un slaucēju rokas ir netīras – tas viss veicina kaitīgo baktēriju parādīšanos un vairošanos.
• Atbilstoša ventilācija kūtīs nodrošina optimālus mikroklimata apstākļus un novērš patogēno mikroorganismu vairošanos.
• Govju novietnēs jāizvairās no caurvēja. Tas samazina aizsargbarjeru, atdzesē tesmeni un palielina baktēriju iekļūšanas risku tesmenī.
• Lai samazinātu tesmeņa traumas risku, aplokiem un pastaigu celiņiem jābūt atbilstošā kārtībā, sakārtotiem un jāatbilst dzīvnieku fizioloģiskajām vajadzībām.
• Guļvietām ir jābūt sausām, tīrām un tās periodiski jādezinficē. Turēšanas vietas nedrīkst būt pārpildītas, un visiem dzīvniekiem ir jābūt vietai, kur atpūsties.
• Galvenais elements liellopu slimību profilaksē ir augstas kvalitātes izejvielu izmantošana un atbilstošs uzturs.
• Ja saimniecībā ir >5% dzīvnieku ar netīriem tesmeņiem, pupiem un kājām, tas liecina par sliktiem vides apstākļiem.
• Pirms slaukšanas aparāta uzvilkšanas ir ļoti svarīgi pārliecināties, ka pupi ir veseli, tīri un sausi.
• Ir jāizmanto dezinfekcijas līdzekļi gan pirms, gan pēc slaukšanas, lai efektīvi kontrolētu baktērijas, kas izraisa slimības.
• Kad slaukšana ir pabeigta pēc tam, kad pupi ir pienācīgi aprūpēti, tesmeņa masāža paātrina slaukšanas procesu un tesmenis ir pilnībā izslaukts.
• Daži pētnieki apgalvo, ka cietstāvošu govju ārstēšana ar antibiotikām var samazināt infekcijas rašanos līdz pat 82 procentiem.